1. Eiropas Savienības tiesību ieviešana un metodoloģija
Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta Starptautisko publisko tiesību nodaļa Sandra Vīgante Ilze Lepiksone

2. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
ES tiesību avoti
Primārie tiesību avoti: ES dibināšanas līgumi, līgumi par pievienošanos ES;
Starptautiskie līgumi: ES noslēgtie starptautiskie līgumi;
Sekundārie tiesību akti: regulas, direktīvas, lēmumi, ieteikumi un atzinumi;
Pamattiesības: Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un dalībvalstu konstitūcijās garantētās pamattiesības – ES tiesību vispārīgo principu pamats;
Tiesību principi: subsidiaritātes, proporcionalitātes, diskriminācijas aizlieguma, solidaritātes, tiesiskuma u.c. principi;
Tiesu prakse: tikai Eiropas Savienības tiesa (EST) ir tiesīga iztulkot ES tiesību normas un ES noslēgtos starptautiskos līgumus.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

3. ES tiesību avots – starptautiskie līgumi
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 216. pants paredz ES tiesības slēgt starptautiskus līgumus.
ES noslēgtie starptautiskie līgumi kļūst par ES tiesību neatņemamu sastāvdaļu un ir saistoši ES institūcijām un dalībvalstīm.
ES ir ekskluzīva kompetence slēgt starptautiskus līgumus jomās, kurās LESD tieši pilnvaro ES slēgt starptautiskus līgumus, kā arī visās tajās jomās, kuru regulējums ES iekšienē ir nodots ES institūcijām. Jomās, kurās starptautiskus līgumus slēdz ES, dalībvalstis starptautiskus līgumus slēgt nedrīkst. (sk. Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumu lietā 22/70 Commision V. Council (ERTA), kurā noteikts: ja ES institūcijas ir tiesīgas lemt par kādu jautājumu ES iekšējās attiecībās, tad arī ārējās attiecībās tas tiek nodots ekskluzīvā ES kompetencē.)
Lēmumu par pievienošanos starptautiskajiem līgumiem dalītās (ES un ES dalībvalstu) kompetences jomās ES un dalībvalstis pieņem kopīgi.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

4. ES tiesību avots – sekundārie tiesību akti (LESD 288. pants)
Regulas: saistošas visiem tiesību subjektiem (arī privātpersonām) un ir tieši piemērojamas visu dalībvalstu teritorijās.
Direktīvas: saistošas tikai dalībvalstīm, kurām tās adresētas, un tikai attiecībā uz sasniedzamo rezultātu (mērķi). Dalībvalstis var brīvi izvēlēties direktīvas rezultātu (mērķu) īstenošanas formas un metodes.
Lēmumi: saistošs dalībvalstīm vai konkrētam lēmumā norādītam adresātam.
Ieteikumi un atzinumi: juridiski nesaistoši, t.s. ieteikuma tiesības - “soft law”. Ieteikumi – konkrētas rekomendācijas dalībvalstu rīcībai. Atzinumi – konkrētas situācijas vai procesa vērtējums.
N.B. nacionālajām tiesām ir pienākums iztulkot nacionālo tiesību normas atbilstoši ieteikumiem un atzinumiem (sk. EST spriedumu lietā C-322/88 Salvatore Grimaldi v Fonds des maladies professionnelles, 18.§.)
Dalībvalstīm tiesību aktos un savā praksē nebūtu ieteicams darboties pretēji ieteikumos vai atzinumos noteiktajam.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

5. Sekundārie tiesību akti - tabula
Tiesību akta veids
Adresāts
Piemērojamība
Direktīva
Dalībvalsts
Pārņemama nacionālajos tiesību aktos
Lēmums
Dalībvalsts/Konkrēts adresāts (var būt arī privātpersona)
Pārņemams/Tieši piemērojams
Regula
Visiem
Tiešā iedarbība
Ieteikumi
Atzinumi
Informatīvi
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

6. ES tiesību aktu ieviešana I
Attiecīgo ES tiesību (ES tiesību akta) salīdzinājums ar Latvijas tā brīža tiesisko un praktisko situāciju ↓
Vai pastāvošā nacionālā tiesību sistēma un prakse atbilst/neatbilst attiecīgajām ES tiesībām
Ja neatbilst, atkarībā no situācijas nepieciešams:
pieņemt jaunus nacionālos tiesību aktus;
grozīt spēkā esošos nacionālos tiesību aktus;
atzīt par spēku zaudējušiem nacionālos tiesību aktus;
mainīt pastāvošo tiesu vai administratīvo praksi.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

7. ES tiesību aktu ieviešana II
N.B.
→ Arī gadījumos, ja sākotnēji šķiet, ka kādas ES tiesības ir pilnībā nodrošinātas, mainoties ES tiesību izpratnei, piemēram, attīstoties EST praksei, var rasties nepieciešamība no jauna izvērtēt attiecīgo ES saistību nodrošināšanas pareizību nacionālajā līmenī. Līdz ar to ir svarīgi nacionālā līmenī sekot līdzi ES tiesību attīstībai, lai nepieciešamības gadījumā veiktu attiecīgas izmaiņas nacionālajā tiesību sistēmā.
→ Dalībvalstīm ir pienākums atsaukties uz ES tiesību aktiem. Proti, dalībvalstij, izdodot nacionālos normatīvos aktus, skaidri jānorāda, kuras ir ES un kuras – nacionālās normas (sk. EST spriedumu lietā 34/73 Fratelli Variola S.p.A. v Amministrazione italiana delle Finanze, kas noteic, ka nav pieļaujama procedūra, kuru izmantojot, tiesību normas subjektiem netiek atklāts, ka attiecīgā norma ir ES norma)
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

8. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
Regulu ieviešana I
Regulas – dalībvalstu nacionālo tiesību kopuma daļa bez nacionālo tiesību starpniecības
Regulas aizliegts pārņemt nacionālajās tiesībās (sk. EST spriedumu lietā 39/72 Commission v Italian Republic, 17.§: ir prettiesiski tādi nacionālie regulas normas īstenošanas mehānismi, kas rada šķēršļus regulas tiešam efektam un apdraud vienlaicīgu un vienādu tās piemērošanu ES, bet tai pašā laikā dalībvalstīm ir jānodrošina to tiešā piemērošana katrā dalībvalstī), bet:
→ dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tādu nacionālo normatīvo bāzi un praksi, lai regulas varētu tieši piemērot;
→ dalībvalstis ir tiesīgas izdot nesaistošus regulu normu interpretējošus skaidrojumus, ja regulu normas ir sarežģītas (sk. EST spriedumu lietā 94/77 Fratelli Zerbone Snc v Amministrazione delle finanze dello Stato, 27. §.);
→ izņēmumu gadījumos regulas normas var inkorporēt nacionālajos tiesību aktos (sk. EST spriedumu lietā 272/83 Commission v Italian Republic: tas attaisnots vienīgi ar indivīdu interesēm saņemt tiem adresētu saskaņotu un labi uztveramu tiesību aktu, un regulu tiešā piemērojamība nepieļauj citus izņēmumus).
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

9. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
Regulu ieviešana II
→ Dalībvalstīm ir pienākums izstrādāt nacionālos tiesību aktus regulas piemērošanai tikai gadījumos, ja regulā ir tieši paredzēts dalībvalstij kāds konkrēts pienākums (piemēram, jānosaka kompetentā vai atbildīgā iestāde, jāparedz sankcijas vai sods par regulas normu pārkāpumu vai nepildīšanu, jānosaka administratīvā procedūra regulā noteikto pasākumu īstenošanai u.tml.) Izstrādājot nacionālos tiesību aktus regulas piemērošanai, dalībvalstīm nav tiesību sašaurināt vai paplašināt regulas saturu → Gadījumos, kad regulas normas paredz dalībvalstij veikt papildu pasākumus, bet tas netiek izdarīts noteiktajā laikā un apjomā, uzskatāms, ka attiecīgā dalībvalsts ir pārkāpusi no ES tiesībām izrietošās saistības, jo šādos gadījumos bez papildu pasākumu veikšanas nav iespējams pilnībā nodrošināt attiecīgo regulas prasību piemērošanu (sk. EST spriedumu lietā 128/78 Commission v United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland, kur Lielbritānija nebija veikusi ES dalībvalstīm regulā noteiktos papildu pasākumus)
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

10. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
Lēmumu ieviešana I
Tikai no lēmuma satura ir iespējams noteikt, vai to ir vai nav nepieciešams ieviest nacionālajos tiesību aktos ↓
Ja lēmums attiecas tikai uz dalībvalstīm, bez jēgas un mērķa uzlikt pienākumus privātpersonai, šāds lēmums nav jāpārņem nacionālajos tiesību aktos un ir pieļaujama to ieviešana ar attiecīgiem dalībvalstu iekšējiem tiesību aktiem.
Ja lēmums attiecas tikai uz dalībvalstīm un lēmumā ietvertās normas nepieciešams padarīt saistošas privātpersonai, attiecīgās lēmuma normas ir jāpārņem ārējā normatīvajā aktā (ārējā normatīvajā aktā ir jāpārņem tikai tās normas, kuras nepieciešams padarīt saistošas privātpersonai. Pārējās normas ir tieši saistošas valsts pārvaldes iestādēm).
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

11. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
Lēmumu ieviešana II
Ja lēmums attiecas uz dalībvalsti, tad tas ir saistošs visām valsts institūcijām, ieskaitot tiesas ↓
N.B. EST jēdzienu „valsts” skaidro visai plaši, norādot, ka ar jēdzienu „valsts” tiek saprasts:
jebkura valsts pārvaldes iestāde,
pašvaldība (sk. lietu C-103/88 Fratelli Costanzo/Comune di Milano, §),
neatkarīgas institūcija, kas nodarbojas ar sabiedriskās kārtības un drošības īstenošanu (sk. lietu C-222/84 Johnston/Chief Constable of the Royal Ulster Constabulary),
komersants, kas darbojas ar valsts aizsardzību saistītā nozarē (sk. lietu C–188/89 A. Foster and others v British Gas plc).
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

12. Lēmumu ieviešana III Lēmumi var tikt adresēti privātpersonām ↓
Šādi lēmumi ir tieši iedarbīgi attiecībā uz personām, kurām tie adresēti.
Saistoši tikai to adresātiem – privātpersonām.
Nav jāpārņem nacionālajos tiesību aktos - līdzīgi administratīvajiem aktiem Administratīvā procesa likuma izpratnē, kur ““iestādes” vietā ir ES institūcijas (parasti Komisija)”.
To darbības un apstrīdēšanas kārtībā nav nepieciešama valsts iesaistīšanās. Šos lēmums LESD 263.pantā noteiktajā kārtībā var apstrīdēt EST.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

13. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
Direktīvu ieviešana I
Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes (LESD 288.pants)  ↓
Piemēram:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 7.jūlija Direktīva 2010/40/ES par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem
18.pants. Transponēšana
1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2012.gada 27.februārim. [..]
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

14. Direktīvu ieviešana II
Direktīvu transponēšanai (pārņemšanai) izmanto divas metodes:
Transponēšanas metode: direktīvas normas saturs tiek pārrakstīts nacionālajā tiesību aktā 1:1.
Pārformulēšanas metode: direktīvas normas saturs tiek pārrakstīts nacionālajā tiesību aktā pēc būtības nevis gramatiski.
Direktīvas mērķa (rezultāta) sasniegšana = pārņemšana? ↓
EST norādījusi, ka direktīvas implementācijai ne vienmēr nepieciešami ar likumdošanu saistīti pasākumi (sk. EST spriedumus lietā 29/84 Commission v Germany, 23.§, un lietā 339/87 Commission v Netherlands, 6.§). Līdz ar to direktīvas noslēdzošajās normās ietvertais direktīvas prasību pārņemšanas pienākums ne vienmēr nodrošinās direktīvas mērķa sasniegšanu.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

15. Direktīvu ieviešana III
Pārņemšana – ar likumdošanu saistīti dalībvalsts pasākumi direktīvas mērķa sasniegšanai.
Implementācija – ar likumdošanu saistīti dalībvalsts pasākumi un tās faktiskā rīcība direktīvas mērķa sasniegšanai.
N.B. Būtībā LESD 288. pants ļauj piemērot ikvienu implementācijas metodi, kamēr vien tā nodrošina, ka privātpersonām ir zināmas no direktīvām izrietošās to tiesības un pienākumi, un nepieciešamības gadījumā privātpersona uz tām var atsaukties nacionālajā tiesā (sk. EST spriedumus lietā 29/84 Commission v Germany. 23. §; lietā 58/89 Commission v.Germany, 13.§; lietā 363/85 Commission v Italy, 7.§; lietā 131/88 Commission v Germany, 6.§). ↓
Direktīvas mērķa (rezultāta) sasniegšana = implementācija.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

16. Direktīvu ieviešana IV
Direktīvas normu (vienību) veidi:
preambula;
tiesību akta sastāvdaļas (definīcijas, tiesību akta reglamentācijas priekšmetu un jomu noteicošās normas, spēkā stāšanās noteikumi);
normas, kas tieši noteic pienākumus un tiesības privātpersonām;
normas, kas ietver dalībvalsts rīcības brīvību;
normas, kurās ietvertas atsauces uz citiem ES tiesību aktiem vai dokumentiem;
normas, kas uzliek dalībvalstij pienākumu veikt noteiktas darbības direktīvas normu piemērošanai pēc būtības;
normas, kas noteic dalībvalsts formālos pienākumus saistībā ar direktīvas prasību pārņemšanu;
normas, kas noteic ES institūciju pienākumus un tiesības;
pielikumi.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

17. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
Direktīvu ieviešana V
Dalībvalstīm atstātā rīcības brīvība attiecībā uz direktīvu implementācijas formu un veidu nenozīmē, ka tām ir rīcības brīvība attiecībā uz direktīvā ietverto prasību implementācijas termiņu vai apjomu.
Par nekorekti vai termiņā neieviestu direktīvu atbilstoši LESD un 259. pantam pret dalībvalsti var tikt uzsākta pārkāpuma procedūra un piemērotas finansiāla rakstura soda sankcijas.
Vienīgais attaisnojums direktīvas nepārņemšanai nacionālajā tiesību sistēmā ir ģeogrāfiskie apstākļi - gadījumi, kad ES tiesību normas skar, piemēram, konkrētus kalnus vai ūdenstilpes, kas neietilpst attiecīgās dalībvalsts teritorijā, vai kā citādi dalībvalsts ģeogrāfiskā novietojuma dēļ nevar uz to attiekties (sk. EST spriedumus lietā C-372/00 Commission v Ireland, 13.§ un lietā 420/85 Commission v Italy, 5.§).
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

18. Direktīvu ieviešana VI
Direktīvu tiešās piemērojamības nosacījumi (kumulatīvi) ↓
pagājis ES direktīvas ieviešanas termiņš;
dalībvalsts direktīvu nav ieviesusi vispār vai ieviesusi nepilnīgi;
saturiskā ziņā ES direktīvas nosacījumi ir pietiekami skaidri un precīzi;
ES direktīvas norma nav saistīta ar nosacījumiem.
N.B. Ja valsts nav veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai savlaicīgi un korekti pārņemtu direktīvas normas nacionālajā tiesību sistēmā, privātpersona savu interešu aizstāvībai var tieši atsaukties uz tādu direktīvas normu, kas ir skaidra, precīza un nav saistīta ar nosacījumiem.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

19. Direktīvu ieviešana VII
Privātpersonas tiesības uz zaudējumu atlīdzību
(sk. EST spriedumu apvienotajā lietā 6/90 un 9/90 Andrea Francovich and Danila Bonifaci and others v Italian Republic) ↓
Gadījumos, kad dalībvalsts nav pienācīgi (savlaicīgi) pārņēmusi ES direktīvu normas un ir izpildījušies turpmāk minētie trīs kritēriji, privātpersonai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību.
Lai privātpersonai būtu tiesības uz zaudējumu atlīdzību, jāizpildās šādiem nosacījumiem:
direktīvai jārada tiesības privātpersonai;
šo tiesību saturam jāizriet no direktīvas vārdiskā formulējuma;
jāpastāv saiknei starp zaudējumiem un direktīvas neieviešanu.
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija

20. ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija
Interneta resursi
Piekļuve Eiropas Savienības tiesību aktiem:
Piekļuve Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem:
Paldies par uzmanību!
ES tiesību ieviešana un metodoloģija © Tieslietu ministrija